Pirmo reizi par azartspēlēm nopietni aizdomājos pagājušajā vasarā, kad draugs Jānis pēc ilga darba vakara ieminējās, ka viņš reizēm “pavēdina smadzenes” ar kādu tiešsaistes spēļu automātu. Sēdējām viņa dārza lapenē, saule lēnām rietēja, un es, cilvēks, kurš visas dzīves garumā biju uzskatījis kazino par kaut ko netīri drūmu un izmisīgu, negaidīti sajutu patiesu interesi. Nevis vēlmi uzvarēt, bet gan ziņkāri: kas tas vispār tāds, ja to var darīt “pēc darba”? Jānim šī bija vakara izklaide, nevis nopelnu avots. Viņš neizklausījās pēc cilvēka, kurš zaudējis māju vai iedzinis sevi parādos, tāpēc jautāju, ar ko viņš nodarbojas. Viņš pasmaidīja, parādot telefonu, un tas izskatījās pavisam vienkārši – ekrānā griezās krāsaini simboli, skanēja mierīga mūzika, un laiku pa laikam parādījās nelieli, bet patīkami laimesti.
Pirmais mēģinājums notika apmēram nedēļu vēlāk. Mājās bija kluss, bērni jau gulēja, sieva lasīja grāmatu guļamistabā, un es jutu, ka man vienkārši vajag izklaidi, nevis kanalizācijas tīrīšanas ainu atkārtošanu galvā. Atvēru lapu, kuru Jānis bija minējis, un iemaksāju piecpadsmit eiro. Toreiz man tā bija kā kino biļete – pietiekami dārga, lai to nopietni vērtētu, bet pietiekami lēta, lai nebūtu žēl, ja nekas nesanāk. Izvēlējos pirmo automātu, kas patika pēc krāsām – zaļu, ar džungļu motīvu un kaut kādiem leopardiem. Nospiedu pogu. Nekas īpašs nenotika, bet es konstatēju, ka process darbojas ātri. Sekojot Jāņa padomam, sāku ar mazām likmēm, lai spēle ilgstu ilgāk un es saprastu, kā tā jūtas. Jutos kā bērns, kas pagriež robotu un vēro tā kustības. Tas bija patīkami, nevis stindzinoši.
Pirmās divas dienas laimēju pavisam maz – dažus centus, desmit vai piecpadsmit centus, un tas man likās smieklīgi. Kāpēc Jānis to dara? Kāda jēga no tik maziem laimestiem? Tad notika kas dīvains: trešajā vakarā, kad spēlēju pavisam garlaicīgi, automāts pēkšņi sāka griezties savādāk – uz ekrāna parādījās savienojošo simbolu ķēdes, un laimesta rādītājs auga. Liels tā arī nekļuva – beigās no manas sākotnējās desmit eiro likmes iznāca aptuveni divdesmit pieci eiro –, bet tas bija moments, kad es atļāvos priecāties. Jānis vēlāk teica, ka tā ir parasta rutīna, un es sapratu, ka viņam taisnība. Tā ir spēle ar nejaušību, un, kad to pieņem, pazūd arī sasprindzinājums. Es sāku apzināti nošķirt spēli no dzīves un laiku, ko pavadu automātā, uztvēru kā mazu atvaļinājumu – tādu, kurā man nav jāpieņem nekādi nopietni lēmumi.
Vēl viens atklājums notika, kad pamēģināju spēlēt no telefonmaksājuma, nevis bankas kartes. Tā bija maza summa – kādi desmit eiro – un es spēlēju, kamēr gaidīju tramvaju. Dienas gaitā pāris reizes ieslēdzu automātu pa piecām minūtēm, uzvarēju un zaudēju, bet, kad viss jau bija skaidrs un ārā lija lietus, uzvilku jaku un sajutu, ka mana diena ir kļuvusi nedaudz gaišāka. Nevis tāpēc, ka būtu laimējis, bet gan tāpēc, ka ilgi nespiedu sevi sasniegt rezultātu. Tur, ekrānā, man nebija priekšnieka, bērnu, budžeta un rītdienas plānu. Tikai griešanās ritms. Un tad es sapratu, ka tas ir tas jocīgais noslēpums – dažreiz cilvēks negrib neko kontrolēt, viņš grib kādu laiku pabūt parastā procesa dalībnieks. Kā būtu, ja es reizēm vienkārši izbaudītu procesu? Kad sapratu šo pieeju, sāku izturēties pret kazino kā pret unikālu digitālo atrakciju, nevis kā pret laimes vilkšanu. Protams, ir iespēja paņemt daudz, bet tā ir iespēja, nevis mērķis.
Jūs droši vien domājat: vai man kādreiz ir sanācis vērienīgs laimests? Nē, ne pārāk. Esmu laimējis simtu, dažreiz divus, bet nekad nekas tāds, kas prasītu rakstīt testamenti. Tomēr lielākais ieguvums man ir iekšējā pieredze. Vakars, kad man garām aizgāja liels iespējamais džekpots – tikai viens simbols līdz pilnai kombinācijai – un es nespiedu ekrānu, ar dūri neko nesistos. Es vienkārši pasmējos: vavafa. Tas ir absurdi smieklīgs moments, kad tu saproti, ka visu laiku esi vērojis kādu fantastisku mašīnu, kas ražo mirkļus. Man palika jocīgi viegli. Tad es nopirku sev kafiju un vēroju cilvēkus uz ielas, domādams par to, cik veltīga ir izmisīga steiga.
Vēlāk sāku iet tālāk: mēģināju saprast, kā jūtas mana biežākie spēļu pavadoņi – draugi, kolēģi, pat sieva. Viņa reiz piegāja klāt, kad es ekrānā griezu kādu karuseli, un pajautāja, ko es tur daru. Atbildēju, ka izklaidējos. Viņa ilgi skatījās un tad teica, ka izskatos mierīgāks nekā tad, kad skatos futbolu. Tā bija pirmā reize, kad sieva atzina, ka mana tiešsaistes spēle ir cilvēciski saliedējoša, nevis liecina par morālu kritumu. Mēs sākām sarunu par to, kā dažādi cilvēki tiecas pēc azarta. Manā gadījumā tas vairāk ir tests pašiem saviem nerviem: vai es spēju priecāties par sīkumu, negaidot milzu balvu? Vai es spēju aiziet, kad man ir labi? Piemēram, reiz es pamazām ar trīs eiro iemaksu izveidoju sev piecdesmit eiro bilanci. Tā vietā, lai mēģinātu tūlīt pat izvilkt vairāk, es izņēmu naudu un vakarā pārskaitīju daļu uz drauga dzimšanas dienas dāvanu. Viņš bija aizkustināts un nejautāja, no kurienes man nauda, bet es zināju, ka tā ir labi izlietota. vavafa
