Darbā man bieži jautā, kāpēc es vienmēr smaidu, kad pienāk piektdienas vakars. Kolēģi domā, ka man ir kādi slepeni plāni vai romantiskas tikšanās. Patiesībā viss ir daudz vienkāršāk. Man vienkārši patīk sēdēt mājās, ietītām kājām siltā segā, ar tasi piparmētru tējas blakus, un atvērt savu klēpjdatoru. Tur mani sagaida maza, bet aizraujoša spēle.
Viss sākās pavisam nejauši. Kādā lietainā oktobra vakarā es meklēju kaut ko, ko skatīties televīzijā. Pāršķirstīju visus kanālus, pārcilāju kalendāru, un tad pamanīju, ka manā e-pastā ir kāds jauns piedāvājums. Es pat neatceros, kad reģistrējos tajā vietnē. Varbūt pirms gada, kad kāda draudzene stāstīja par savām izklaidēm. Sākumā man likās, ka tā nav mana pasaule. Es taču esmu grāmatvede! Man patīk, ka viss ir skaidrs, aprēķināms un prognozējams.
Bet tajā vakarā es nodomāju — kāpēc gan ne? Pieslēdzos ar savu paroli, atvēru pirmo spēli un... aizmirsu par laiku. Interesantākais bija tas, ka es necentos uzvarēt milzīgu summu. Nē, man vienkārši patika process. Skaņas, krāsas, tā mazā cerība katrā griezienā. Dažreiz laimēju pāris eiro, dažreiz zaudēju. Bet manī pamodās tas pats bērns, kurš bērnībā mīlēja spēlēt galda spēles ar vecmāmiņu un priecājās pat par sīko uzvaru.
Pēc dažām nedēļām es pamanīju, ka esmu izveidojusi savu mazo vakara rutīnu. Nevis kaut kādu sarežģītu rituālu, bet vienkārši patīkamu nodarbi pēc darba. Es atvēru savu mīļāko spēli un ļāvos noskaņai. Turklāt pamanīju, ka dažreiz man palīdz tāda sava pieeja — es izdomāju nelielu burvju vārdu, ko pasaku sev pirms katra grieziena. Tas ir kā tāds iekšējais signāls smadzenēm: atpūties, izklaidējies, neuztver to pārāk nopietni. Vavafa — tā skan mans personīgais kods priekam.
