Es strādāju par logu montieri. Pamatdarbs tāds, ka astoņas stundas dienā esmu uz sastatnēm, vējā un lietū, kamēr ieliekam jaunus logus daudzstāvu mājām. Cilvēki bieži domā, ka tas ir vienkārši – ieliec rāmi, aizputo un gatavs. Patiesībā tur ir sava māksla. Katra māja, katra siena ir atšķirīga. Kurreiz vecais betons drūp, citreiz siena ir tik taisna, ka prieks strādāt. Bet nogurums vienmēr ir viens – pēc darba dienas rokas trīc nevis no bailēm, bet no fiziskas slodzes.
Tā nu sanāca, ka pirms pāris mēnešiem es iepazinos ar Vavada. Nebiju domājis par kazino, godīgi sakot. Man vienmēr šķita, ka tā ir tāda lieta, kur tikai bagāti cilvēki var atļauties spēlēt. Bet kādu dienu apsēdos mājās, sieva aizgāja pie draudzenes, bērni pie vecmāmiņas. Man palika garlaicīgi. Pāršķirstīju telefonu, un uzgāju reklāmu. Domāju – kāpēc gan ne? Varbūt vienkārši pamēģināt? Iemaksāju nelielu summu, tikai desmit eiro. Neko sevišķu negaidīju.
Un tad sākās tas, ko varētu saukt par azarta speles. Es uzreiz nevis metos uz lielajiem džekpotiem, bet izvēlējos vienu spēli, kur griežas augļi. Tāds klasisks slots. Man vienmēr patikušas tādas lietas, kur nav jādomā pārāk daudz. Vienkārši nospied pogu un skaties. Pēc dažiem griezieniem man uzsmaidīja veiksme – četri vienādi simboli, un es laimēju piecdesmit eiro. Sirdīs iestājās tāds jauks satraukums. Nebija tā, ka es būtu sajūsmā kliedzis, bet pirksti paši sāka griezt tālāk. Atkal mazs laimests. Tad atkal.
Pēc stundas manā kontā bija jau simts divdesmit eiro. Sākumā domāju – ņemšu nost, nopirkšu kaut ko bērniem. Bet tajā mirklī es jutu, ka tas nav tikai par naudu. Tā ir tā azarta spēle, kas pārņem. Tu zini, ka nākamais grieziens var būt tukšs, bet doma par iespēju laimēt vairāk ir tik spēcīga. Es sev teicu: “Pietiks, paņem naudu!” Bet pirksti turpināja.
Lai vai kā, es gribu uzsvērt – šī bija pozitīva pieredze. Es nezaudēju kontroli. Es paņēmu pārtraukumu, pagatavoju kafiju un padomāju. Man ir noteikums – nekad nespēlēt ar naudu, ko nevari atļauties zaudēt. Tāpēc es nolēmu, ka izmēģināšu vēl vienu spēli, šoreiz kaut ko tematisku. Spēlē bija piedzīvojumu gars, dārgumi un karte. Atkal es laimēju – maz, bet stabili. Beigās mana bilance bija divsimt piecdesmit eiro. Es izņēmu visu summu.
Tā nebija dzīvi mainoša nauda. Bet tā bija pieredze. Es nopirku bērniem jaunus apavus un aizvedu sievu uz restorānu. Viņa brīnījās, no kurienes man tik daudz naudas. Es paskaidroju, ka vienkārši paveicās. Sākumā viņa skeptiski raudzījās, bet, redzot manu prieku, arī saprata. Mums bija jautra nedēļas nogale.
Kopš tās reizes es spēlēju reizi pa reizei. Ne vairāk kā divdesmit eiro mēnesī. Man patīk sajūta, kad tu sēdi uz dīvāna, noguris no darba, vari atslēgties un vienkārši griezt. Tas nav par lieliem laimestiem. Tā ir iespēja izbaudīt mirkli, kad ne par ko nav jādomā. Protams, es neiesaku spēlēt bezgalīgi. Bet, ja tu kontrolē sevi, tā var būt lieliska izklaide.
Manā skatījumā, azarta speles ir kā stikla logs. Tu redzi caur to, bet jāuzmanās, lai neieskrien sienā. Vavada man ir šī loga rāmis – stabils, saprotams, bez liekiem trokšņiem. Es nelepojos, ka esmu liels laimētājs, bet esmu pateicīgs, ka šī pieredze man parādīja, ka nelielas lietas spēj sagādāt prieku. Tāpēc, ja tu esi noguris pēc darba un meklē kaut ko, kas tevi nedaudz izklaidē, pamēģini vienu reizi. Bet atceries galveno – spēlē tikai to, ko esi gatavs pazaudēt. Un tad tu sapratīsi, ka ne jau nauda ir galvenais, bet gan tas mazais brīdis, kad vari justies kā bērns rotaļu laukumā.
